Pa Gruzijas kalniem 01.-05.08.2021. | Senču prasmes

Projektā Nr. 18-00-A019.333-000017 “No tradicionālām amata prasmēm līdz mūsdienu ilgtspējīgiem lauku tūrisma produktiem” APMAIŅAS BRAUCIENS uz Gruziju, Kazbegi, no 2021. gada 2. – 5. augustam, kura laikā Gruzijas vietējā rīcības grupa “Kazbegi” rādīja savas teritorijas labākos piemērus par tradicionālajām amata prasmēm. Par piedzīvoto stāsta viens no braucējiem – Jānis Ostrovskis.

 Gruzija – tuvāk Dievam un saulei

Pēc daudzu stundu garā ceļa gan lidojot, gan busiņā, mērojot kalnaino ceļu, nonākam galamērķī. Mūsu lieliskā piecinieka – Ilvijas, Maijas, Ievas, Raimonda un Jāņa mājvieta ir ģimenes uzņēmumā – pašu spēkiem būvētā 3 stāvu viesnīcā, apdzīvotā vietā Stepantsmindā, Gergeti kalna pakājē, Kazbegi pašvaldībā, mūsu izpratnē pagastā ar nepilniem 4000 iedzīvotājiem. Cauri Kazbegi pašvaldības kalnotajai teritorijai vijas Terekas upe.

Šis Gruzijas reģions bagāts ar kultūrvēsturiskām vietām, ieskaitot neskaitāmus dievnamus un klosterus, kuri celti vai atjaunoti nesenā pagātnē. Šeit arī labi piebraucamie ceļi, kas piesaista tūristus no visas pasaules. Bet daudz arī drupu no kādreiz vareniem lūgšanu namiem. Raksturīgi, ka vairums seno dievnamu celti uz grūti pieejamām kalnu virsotnēm.

Zaļajās kalnu pļavās un lēzenākās nogāzēs ganās neskaitāmi aitu ganāmpulki, kurus reizēm grūti atšķirt no visur nosētajiem akmeņiem. Govis, kuras, barību meklēdamas, klīst brīvā vaļā, vairāk sastopam tieši uz lielākajiem auto ceļiem. Autotransporta plūsma atbaida lopiņiem kaitīgos knišļu un dunduru barus, tādēļ tie rod patvērumu tieši uz ceļa braucamās daļas.

2.augusts – tūrisma objekti Kazbegi un kā pie tiem nokļūt pa Gruzijas kalnu ceļiem un takām

Rīta dzestrumā varenais Kazbegs slejas visā krāšņumā. Mākoņi vēl snauž ielejās un Kazbega sniegotās nogāzes atmirdz saules gaismā. Iedvesmoti un jaunu pieredzi apgūt alkstoši, kāpjam busiņā, lai dotos pa Kaukāza tūrisma ceļiem un takām. Uzreiz piebildīšu, ka ceļi augstkalnu apgabalos stipri atšķiras no mūsu ierastās izpratnes par ceļu.

Kalnos gandrīz neiespējami atrast horizontālu plakni, ceļi ‘’iet’’ vai nu uz augšu, vai uz leju. Mazāki, lieli, ļoti lieli akmeņi un asi klinšu atsegumi klāj visu, ko sauc par kalnu ceļu vai taku. Tikai kalnu pļavās gājēju takas ir ierastas mūsu kājām un apaviem.

Apmēram stundu izbaudām lieliskā šofera, kurš ir mūs uzņēmušās ģimenes galva, stūrēt prasmi pa lielceļiem un bezceļiem, nonākam Cobi, kas ir slavena ar dabīgā minerālūdens ezeru. Pa izveidotu gājēju taku, kura strauji uzvijas kalnā, sākam gājienu uz minerālūdens ezeriņu. Nonākot takas augšējā posmā, paveras lielisks skats uz kalnu upes palieni, redzamas daudzas gājēju takas un tūristu pulciņi. Mūsu taka ved gar stāvu nogāzi, vējā mums paklanās kalnu puķes, liek satrūkties asa dadža pieskāriens.

Tad jau pavīd arī minerālūdens ezera smaragda zilā acs. Pret ūdens virsmu plīst dzidri gāzes burbulīši, kuri ceļas no ezera dzīlēm. Blakus uzstādītā piktogramma liecina, ka ūdens ir lietojams dzeršanai, tādēļ droši smeļam dabas velti saujās un pudelēs un baudām pilnīgi dabīgu un veselīgu minerālūdeni, pie tam gāzētu!

 

Veldzējuši slāpes un izmēģinājuši spēkus kalnu takās, dodamies austrumu virzienā uz kalnu ciematiņu Džutu (Juta). Ceļš, kā jau kalnos – vijas līkumu līkumiem, brīžam liekas, ka galva no pleciem noripos, busiņam pa akmeņiem lēkājot. Brīžiem sirds apstājas, jo esam tik tuvu aizai, ka… Mums, līdzenumu cilvēkiem, brauciens šķiet ekstrēms un visi kļūstam tik dievbijīgi, bet tas ir neaizmirstams, un, ja pie stūres ir īstens gruzīns ‘’džigits’’, tad bīstamības tur nekādas. Pa ceļam piestājam pie lielākiem un mazākiem dievnamiem, plecu pie pleca noejam garām īstiem mūkiem. Sajūsma par kalnu panorāmām nerimstas. Manī skan THE SOUND POETS dziedātā ‘’Kalniem pāri citi kalni būs….’’ Un tā jau arī ir. Visaugstākā virsotne izskatās vistuvāk, bet, lai uz to tiktu, jāveic daudzu stundu vai pat dienu gājiens pāri daudziem mazākiem kalniem.

Džutas ciematiņā iezīmējas vairāki aktīvā tūrisma piedāvājumi. Ļoti iecienītas zirgu izjādes pa daudzus kilometrus garām kalnu takām. Tiek piedāvāti kalnu velosipēdi, bagātie tūristi var atļauties pārvietoties pat ar helihopteri. Dzīvošanai uzcelti lielāki un mazāki viesu nami, ieraugām arī glemperus.

Kad esam laimīgi un paguruši no pastaigas (10000+ soļi!) gar dziļu aizu malām, ar sāpošām sprandām no skatīšanās augšup uz virsotnēm, kāpjam busiņā un kalnu ceļš mūs ved atpakaļ uz Stepantsmindu. Pēc tradicionālām un garšīgām vakariņām mūsu viesnīcā, vēl kādu laiku tīklojamies ar mūsu projekta partneriem no Polijas un mīļajiem, viesmīlīgajiem saimniekiem no Gruzijas. Nākošā diena plānota praktiskiem darbiem un Gruzijas tradicionālo prasmju apgūšanai. Ar labu nakti!

 

3.augusts – Gruzijas tradicionālās kultūras un amatniecības prasmju apgūšanas diena

Gruzijas tautsaimniecībā no seniem laikiem ievērojamu vietu ieņem aitkopība un ar to saistītie produkti – pārtika, dažādi apģērbi un mākslas izstrādājumi. Rīta pusē mums būs jāfilcē!

Ejot uz meistarklases vietu, mūsu pavadoņi ir kalniem neatņemamie ēzeļi. Droši, pie cilvēkiem pieradušie diedelnieki labprāt ļaujas paglaudīt un nofotografēties.

Filcēšanas meistarklases vietā mūs sagaida kolorīta un sirsnīga dāma, kura iepazīstina ar Gruzijas tradicionālās kultūras darinājumiem, izmantojam iespēju iegādāties suvenīrus, un mūsu ceļasomās nonāk lietiņas atmiņām no Gruzijas.

Tad ķeramies pie lietas. Katrs saņem filca gabalu vai pamatni mūsu meistardarbam, kokvilnas dzijas, krāsotas tikai dabiskās augu krāsās un īpaši izgatavotu adatu dzijas iestrādāšanai (iebakstīšanai) filca pamatnē. Tad neliela instrukcija ar demonstrējumu un esam kļuvuši par filcēšanas ceha amatniekiem. Bet tas vēl būs jāpierāda!

Katrs izvēlamies tēmu, ko tad attēlosim mūsu meistardarbā. Es, kā jau īstens latvietis, izvēlos latvisku spēka zīmi. No manis nošpiko vēl daži tautieši un sākam darīt, kā nu kurš to lietu izprot. No gruzīnu puses neizpaliek jautājumi, ko tad nozīmē mūsu simboli. Dažs angļu, cits piemirstā krievu valodā cenšamies nodot mūsu zīmju ‘’message’’. Grūti pateikt, vai tas pilnībā izdevās…Bet tajās glāzēs uz galda tik tiešām ir īsts Gruzijas vīns. Jo Gruzija bez vīna un pašmāju siera nav iedomājama!

Kad filcēšanas uzdevums godam veikts, esam pelnījuši gruzīniskas pusdienas! Dodamies uz vienu no modernākajiem ciematiņa restorāniem. Ēdieni tiešām pēc gruzīnu receptēm, garšīgi un daudz!

Pēc sātīgām pusdienām gribētos kādu stundiņu nosnausties, bet, kas to deva! Ir taču jāapgūst vismaz viena gruzīnu tautas deja! Mūs iepazīstina ar diviem jaukiem jauniešiem, kuri tad iedīdīs mums dažus gruzīnu deju pamatsoļus. Dāmas tiek nošķirtas no kungiem, katra grupiņa atsevišķā ēkā apgūst dejas elementus. Pēc tam gan daži no mūsējiem izteicās, ka dažas ķermeņa daļas bija tuvu lūšanas stadijai…

‘’Grūti mācībās, viegli kaujā!’’ – tā teicis kāds izcils karavadonis. Gruzijā vīrietim sava vīrietība tiešām jāpierāda. Arī dejā, lai savaldzinātu savu izredzēto meiteni, lai pārspētu citus pretendentus. Arī meitenes nedrīkst atpalikt dejas izveicībā un jāattaisno vīrieša izvēle.

Sacensības var sākties! Vispirms kungi rāda, ko apguvuši dažās minūtēs, tad kārta dāmām. Uzvarētāju nosaka ovāciju skaļums. Gruzijā šādos gadījumos vienmēr uzvar dāmas!

Tad gruzīnu jaunieši nodemonstrēja  savu dejas soli.

“Nevainojiet vīnu, vainojiet žūpību!” – tā saka gruzīni.

Gruzija izsenis lepojusies ar vīniem. Saldie, skābie, gaišie, tumšie, galda vīni, sausie, pussausie – šos jēdzienus zina ikviens vīna pazinējs. Bet vai zina, ka augstvērtīgākie ir mūku darinātie. Teju visos Gruzijas klosteros ir vīna pagrabi ar izkoptām un noslēpumā tītām vīna receptēm. Lai par to pārliecinātos, pa klasisku kalnu maģistrāli, līdz zosādai izbaudot šoferu kaukāziešu mentalitāti un braukšanas stilu, devāmies uz Gruzijas ziemeļiem, pie Krievijas robežas. Tur dziļā aizā noslēpies Dariali klosteris un labiekārtots klostera komplekss katru dienu uzņem daudzus tūristus no visas pasaules valstīm. Lieliska vieta baudīt atpūtu un kalnu maģisko burvību. Un vēl dievnamā aizdedzot svecīti, aizlūgt par mīļajiem cilvēkiem. Arī pie izcila, mūku darināta vīna var tikt, ja vien maciņš biezs un degustējot skopums nodzīts.

Kad svētība saņemta, klostera vīns nobaudīts, kopbildes ar Polijas un Gruzijas partneriem nofotografētas, laiks atgriezties mājvietā. Atkal stunda galvu reibinoša, pa kalnu serpantīniem un caur gariem, melniem tuneļiem veikta ceļa, un esam gatavi vēl kam nebijušam.

Chakafuli, Khinkali, Churchkhela – līdz šim kaut kur dzirdētie it kā gruzīnu nacionālie ēdieni kļūst par mūsu maltīti, pie tam gatavoti ar mūsu visu aktīvu līdzdalību! Protams, Gruzijas dižmeistaru vadībā.

Kā top tradicionālais jēra gaļas sautējums Chakafuli, nākamajā fotoreportāžā:

4. augusts – turpinām apgūt Gruzijas nacionālās virtuves noslēpumus

Vai Khinkali drīkst salīdzināt ar pelmeni? Atbilde: ‘’Nemaz nedomājiet!’’

Tā mēs gatavojām Khinkali ar liellopa gaļu, kura pamatā ir labi izmīcīta kviešu miltu mīkla, samalta liellopa un nedaudz cūkgaļa, zaļumi un īpašas garšvielas. Olu vietā pietiekami daudz ūdens samaisa ar gaļu, lai veidotos gardu gardais buljons. Nesapratu kādēļ, bet mīklu plānā kārtā izrullēja vairākas reizes, pirms pildīja ar maltās gaļas un garšvielu masu. Tad pirkstu veiklība, lai gaļu hermētiski nosegtu ar mīklas kārtu.

 

Skaistās formas ieguvušie ražojumi var doties uz karstā ūdens katliem, kur kļūs par ļoti gardiem ēdieniem.

Labu apetīti! Გაამოთ!

Mums arī ir ar ko palepoties. Maijas vaļasprieks ir latviskas maizītes cepšana. Pateicoties par viesmīlību un jaunu kulinārijas prasmju ierādīšanu, namamāte un meistarklases vadītāja tika pie garšīga rupjmaizes kukulīša.

Pusdienojām kolorītā kalnu restorānā, kurā baudījām vēl nenogaršotus gruzīnu virtuves brīnumus (zupa, salāti, cāļa sautējums īpašā mērcē, ADJARULI KHACHAPURI, kuru bez konsultācijas ar viesmīli pat nesapratām, no kura gala un kā  ēst! Dzērieni – dažādi gāzēti un negāzēti minerālūdeņi, limonādes, alus, kafija pēc katra izvēles un vēdera tilpuma.

 ADJARULI KHACHAPURI

Vēl nenojautām, ka priekšā pats grūtākais – krustdūriena izšūšanas meistarklase!

Viesu namā mūs laipni sagaidīja saimniece, kas arī meistarklases vadītāja un viņas māsa, kas gleznotāja. To varēja pamanīt, jau ienākot pagalmiņā. Apgleznoti vārti, durvis, logi, ārsiena. Arī ieejot namā, gleznas, pat uz grīdas flīzēm, liecināja, ka šeit mājo mākslas dievības. Krustdūriena izšūšanas lielmeistare tūlīt lika priekšā paraugus, ko tad no mums sagaida.

Visu to jau varētu paveikt, tikai tas prasītu no mums vismaz nedēļu pūļu. Latvju puiši un poļu pani to saprata uzreiz, ka labāk turēties pa gabalu. Vienojāmies, ka pietiks ar parastu rokas jostiņu. Dāmām tika piegriezti speciāla auduma, kas atgādināja milimetru papīru, gabaliņi un ļauts izvēlēties paraudziņu, pēc kura vadīties. Mulinē vai kādi tur diegi daudzās krāsās un adatas arī tika piešķirti katrai rokdarbniecei. It kā jau vienkārši – izskaiti rūtiņas paraudziņā, tad savā audeklā un dur krusteniski! Bet, vairāku dienu pastaigas kalnos un tīklošanās vakaros, darīja savu. Skaitīšana un diega vēršana ne visām dāmām tik viegli nepadevās. Par to, kā mūsu jaunāko komandas dalībnieci Ievu meistarklases vadītāja, labu vien gribēdama, noveda līdz izmisumam, es nemaz nevēlos stāstīt! Te izcēlās mūsu Maija, kura, kā izrādās, ir lieliska rokdarbniece. Kad meistarklases laiks bija iztecējis, Maijas veikums izrādījās viskvalitatīvākais. Prieks, kur tu rodies? Lepojamies!

Vēl vēlos piebilst, ka visās mūsu aktivitātēs neiztrūkstoši bija kafijas pauzes un ļoti, ļoti garšīgas Šorenas, kas ir projektu vadītāja Gruzijas pusē, mammas ceptās kūciņas. Gribot negribot pašas prasījās mutē!

Pēc kopbildes ar nama saimniecēm atvadāmies un ātri dodamies uz jauno piedzīvojumu – Gergeti Trīsvienības baznīcu, kura stāva kalna virsotnē mums māja, katreiz’ paskatoties pa viesnīcas logu. Bet aiz tās rīta saulē savus sniegotos sānus atrādīja Kaukāza augstākā virsotne Kazbegs.

Sākumā braucam pa normālu automaģistrāli, bet pēc pāris kilometriem priekšā barjera un brīdinājums, ka ceļš lietus pārrauts. Nogriežamies no cietā seguma un tad sākas…

Ceļš uz zvaigznēm ved caur ērkšķiem? Nē, daudz trakāk! Ceļa vispār nav, ir tikai akmeņu krāvumi, bedres un puni un mutuļojoša kalnu upes gultne. Braukšanas virzienu nezinātājs var nojaust tikai pēc priekšā un pretī braucošo busiņu un džipu plūsmas. Ar speciāli pielāgotiem braucamrīkiem vietējie pelna maizīti, katru dienu no agra rīta līdz melnai tumsai nogādājot tūristus kalnā un lejā. Mūsu busiņš lēkādams lavierē starp akmeņiem un bedrēm, busiņā līdzi lēkājam mēs un klusībā pārdomājam mūsu grēcīgo dzīvīti…Mūsu šoferis ir cienījams ciemata pilsonis cienījamos gados. Viņš savu uzdevumu veic nekļūdīgi un meistarīgi. Esam uzrauti kalnā, sācis līt viegls kalnu lietutiņš. Turpat kioskā par ziedojumu iegādājamies svecītes un dodamies dievnama teritorijā. Jāievēro visi dievnama likumi – sievietēm galvas segtas lakatos, nerēgojas nekas kails, ieskaitot kājas un plecus. Vīriešiem garās bikses, ne šorti. Klusums un pietāte Visvarenā priekšā. Nokļūstot baznīcā, miesu un garu pārņem savāda sajūta, tik milzīgs Dievišķās enerģijas lādiņš. Vēl klāt mūsu katra šī brīža emocionālais pārdzīvojums, un asarās mirkst acis gan ticīgajiem, gan šaubīgajiem. No katras ikonas plūst kāds vēstījums par šīs un viņas pasaules notikumiem. Mums jāatrod sev tīkamākā ikona, jāaizdedz svecīte un klusībā, bet pazemīgi un taisnīgi jālūdz par saviem mīļajiem, gan tiem, kas mums līdzās, gan par tiem, kas aizsaulē. Drīkst arī par sevi, tikai bez savtīgiem nolūkiem.

Kad izejam no dievnama, vējš ir mazliet patrenkājis mākoņus un Kazbega virsotnes var saskatīt tīri labi. Izmantojam šo iespēju nofotografēties ar dižo kalnu fonā.

Tad busiņš pa bezceļu vizina mūs lejā, kur mūsu viesnīcas pagalmā jau gatavojas dārza piknikam. Uzslietās nojumes izdaiļotas ar krāsainu spuldžu virtenēm, smaržo pēc grila dūmiem un dienvidnieciskiem aromātiem. Ko gan šovakar viesmīlīgie saimnieki cels galdā?

Protams, piknikos neiztrūkstošais šašliks, grilēti dārzeņi, sezonas augļi, sieri, minerālūdens, un vīns, vīns, vīns… Fonā skan Gruzijā populāras melodijas. Bet viens tradicionālais ēdiens mums jāgatavo kopīgi. Tas ir CHURCHKHELA, vīnogu sulā glazēti valrieksti. Palielā čuguna katlā vārās vīnogu sula, līdz sāk biezēt. Uz diegiem savērti valrieksti gaida, līdz tos ietērps saldeni skābā tērpā, tad pakārs, lai divas nedēļas žūtu un taptu par Gruzijas delikatesi. Visiem ļauts ņemt lielo koka pavārnīcu un maisīt biezēt sākušo vīnogu sulu. Drīkst arī ar pirksta galu pagrābt virumu un likt uz mēles. Nu garšīgs bezgala! Tad arī riekstu krelles kopīgiem spēkiem tiek pie sava tērpa un svinīgi tiek pakārtas, katra uz savas nagliņas pie garas kārts.

Šīs ir mūsu pēdējās kopīgās vakariņas, jo drīz jāatvadās un jādodas 160 kilometrus garajā ceļā uz Tbilisi lidostu pāri daudzām kalnu pārejām. Mazliet skumji, ka laiks tik ātri paskrējis un jāšķiras no labiem un viesmīlīgiem cilvēkiem. Mierina apziņa, ka pa šo laiku ir iegūts ļoti daudz. Cerība, ka kādreiz vēl tiksimies šeit vai citā vietā.

Satiksme, lai arī vēlā vakara stundā, ļoti intensīva. Kā ne kā braucam pa automaģistrāli, kas nodrošina tranzītu vairākām dienvidu valstīm un reģioniem. Pusceļā izbaudām reālu ‘’Dieva pirksta’’ pieskārienu, jo kalnu pārejā uz šaura serpentīna ‘’saķērušās’’ divas smagkravas automašīnas. Abos virzienos veidojas sastrēgums, bet mums katra minūte dārga un nokļūšana lidostā nopietni apdraudēta. Pāris minūtes esam neziņā par mūsu likteni, tad notiek brīnums, smagās automašīnas izdodas izkustināt un auto rinda sāk kustēties abos virzienos. Esam glābti!

Pēc pāris stundām laimīgi sasniedzam Tbilisi lidostu, ‘’iečekojamies’’, par visu atlikušo Gruzijas naudiņu nopērkam kādus nieciņus un tad jau saullēktu sagaidām kaut kur virs Ukrainas. Vēl pēc laiciņa lidmašīnas šasijas liegi piekļaujas Rīgas lidostas skrejceļam.

Nekur nav tik labi kā mājās! Piekrītat?

Lieliskā Aizkraukles piecinieka vārdā un dziļā pateicībā Aizkraukles rajona partnerībai

Jānis Ostrovskis

Fotogrāfijas no Ilvijas un Jāņa fotokamerām