Iepazīstot Itālijas “zaļo sirdi” – pieredzes apmaiņas Umbrijā | Aprites ekonomika

Maija sākumā Aizkraukles rajona partnerības sadarbības projekta Nr. 18-00-A019.333-000003 “Aprites ekonomika lauku reģionos. Global Eco – Inno Eco” ietvaros uz Itāliju pieredzes apmaiņas braucienā devās Aizkraukles novada uzņēmēji. Brauciena mērķis bija gūt priekšstatu par aprites ekonomikas darbības principiem un labās prakses piemēriem Itālijas vidienē, Umbrijas reģionā. Projekta braucienā piedalījās Madara Sotniece (ZS “Ziedlauki”), Ilva Lejiņa (“Apdrukā pats”), Vents Aperāns (SIA “Gretes”), Mārtiņš Liepa (“Mārtiņa medus”), Elita Kaņepēja (Aizkraukles novada Uzņēmējdarbības atbalsta centrs), kā arī projekta vadītāja Ilvija Ašmane no Aizkraukles rajona partnerības.

Ar pieredzes brauciena iespaidiem dalās Ilva Lejiņa:

“Pieredzes apmaiņas brauciena tēma bija balstīta uz aprites ekonomiku un produktu aprites cikla pagarināšanu, samazinot atkritumu apjomu. Diemžēl tradicionālais ekonomikas modelis balstās uz “paņem, saražo, patērē, izmet” principa, kas līdz ar augošo iedzīvotāju skaitu un izejvielu pieprasījumu atstāj neizbēgamas pēdas gan uz vidi, gan resursu pieejamību. Taču sperot pretī soļus ilgspējīgākam dzīvesveidam, varam ražošanas procesos meklēt veidus, kā lietderīgi izmantot izejvielas atkal un atkal, tādējādi radot papildu vērtību.

Apmeklējām Umbrijas reģionu, kas ir dēvēts par “Itālijas zaļo sirdi”. Tas ir gluži atbilstošs apzīmējums vietējai bagātībai gan uzņēmējdarbībā, gan sadzīvē. Umbrija ir mazākais Itālijas reģions, bet tas pievelk ar savu viesmīlību un daudzpusību. Ainava, attālinoties no Romas uz apmešanās vietu Umbrijā kļuva arvien nepieradinātāka – ar slīdošiem pakalniem, neskartiem mežiem, kuru vidū sevi atklāja nelielas kalnu pilsētiņas. Viļņaino ieleju līdzsvaroja apvidus centrs – Trasimeno ezers.

 

Braucienā bija jūtams izteikts lokālpatriotisms produktos un pakalpojumos, ko varētu nekautrēties izcelt arī mūsu vietējos produktos. Katra vieta lepojās ar savu vēsturi, mijiedarbību ar vietējo atvērtību un katrs ieceļotājs varēja fokusēties uz sev saistošāko. Kā radošā sektora pārstāve, programmā sākotnēji fokusējos uz sev tuvāko informāciju, bet daudzveidīgo nozaru iepazīšana ļāva gūt plašāku redzējumu par biznesa procesiem un sadarbības modeļiem.

 

Ceļojumu neviļus sāku jau maketējot projekta “Global eko – Inno eko” e-grāmatu latviešu valodā, kur parādījās viens no apskates objektiem. Un, pusdienojot zvejnieku kooperatīva izveidotajā restorānā, nu jau kopā ar ceļabiedriem atrados tikko digitāli apstrādātajā interjera fotogrāfijā. Vietā, kur skatiena attālumā uz Trasimeno ezeru, varēja nobaudīt tādus vietējo zivju ēdienus kā Trasimeno asara iesmu ar panējumu, klimpas ar kūpinātu līni. Makšķernieki ir apvienojušies kooperatīvā un gatavošanai piegādā dienas lomu, lai viesi baudītu iespējami svaigāko. Kooperatīvs sevi dēvē par Trasimeno ezera sargātājiem, bet pēdējā desmitgadē ir piedzīvota paaudžu maiņu, kas papildus tradicionālās profesijas saglabāšanai ir veicinājusi kooperatīva ienākumu dažādošanu. Īsā zvejniecības piegādes ķēde no zvejnieka līdz patērētājam, apvienojot tradīcijas un inovācijas, ir paraugs resursu iegūšanā un pārstrādē.

Pēc ieturētās maltītes tālāk devāmies uz La Cerreta fermu, kas vairāk kā 20 gadus izkopj savu aizraušanos ar dabu, dzīvniekiem, viesmīlību un mākslu. Elektroenerģiju, kas tur tiek saražota un nonāk tīklā, iegūst no zootehniskajiem atkritumiem. Šis process izceļ lietderīgo ķēdi, kurā enerģija, kas iegūta no zemes caur kultūraugiem, tiek atgriezta atpakaļ ar citiem saražotajiem produktiem. Turklāt, fermas saimniece teritorijā ar mākslas objektiem tēlaini apraksta dzīves aprites ciklu un rūpējas, lai arī nākamās paaudzes apgūtu šo kārtību. Šeit iepazinu sev jaunu tūrisma novirzienu – fermu tūrismu, ar amizantu pārvietošanās veidu pasažieriem pielāgotā traktora piekabē pa gleznaino teritoriju. Tas noteikti bija izcils piemērs nozaru mijiedarbībai un cieņai pret vidi.

 

Vakars noslēdzās Castiglione del Lago pilsētā, kuras lielākā daļa agrīno aizsargmūru joprojām ir redzami šodien. No tiem arī vērojām Trasimeno ezera burvību un apmeklējām pilsētas rātsnama vēsturisko ēku.

Nākamajā pieredzes apmaiņas dienā dabu un dzīvniekus cienošais modes zīmols “TooItaly” pierādīja, ka neierasti vai pavisam ikdienišķi materiāli var kalpot par resursu jauniem produktiem. Turklāt, samazinot ne tikai ražošanas izmaksas, bet arī iegūstot ilgtspējas pievienoto vērtību. Kā tūristam, simpatizēja pastkarte ar apskates objekta foto un atlaižu kodu, ko šis zīmols izsniedza par pirkumu. Labs piemērs, kā papildus atbalstīt tūrisma nozari, norādot uz tām vietām, kas ir apskates vērtas un ar ko lepojamies. Arī pilsētas mēre atzina, ka atbalsta vietējos produktus, un “TooItaly” aksesuārus iegādājusies pieskaņotus visām sava lietišķā apģērba krāsām.

Viesojāmies arī raktuvēs, kur iegūst bazalta “miltus”, kas ir paredzēti bioloģiskajai lauksaimniecībai. To bagātība slēpjas elementos kas, ne tikai atjauno barības vielas augsnes auglībai, bet arī tieši aizsargā augus ar fizisku barjeru. Priecājamies, ka šo produktu bija iespēja pārvest mājās un arī vietējam uzņēmējam tas dos pienesumu ogu audzēšanā.

 

L’Orvietan laborotorijā baudījām īpašu eliksīra garšu, kurā senā, slepenā formulā apvienoti 25 ārstniecības augi. Tas vēsturiski pat ticis pārdots kā īstas zāles ar šādiem ieguvumiem: gremošanas veicināšanu, aknu attīrīšanu, zarnu darbības stimulēšanu, kā arī tonizējošu iedarbību uz organismu. Tāpēc tikai malks pirms restorāna apmeklējuma, rēķinoties, ka būs jābauda ēdiens 4 kārtās un jāiemācās apsēsties bez steigas, palaižot visas bažas.

 

Studējot mākslu bija jāapgūst arhitektūras stili un izcilu gleznotāju darbi, bet tas ir nesalīdzināmi ar Orvieto katedrāles apmeklējumu, kas ir ne tikai pilsētas simbols, bet itāļu kultūras šedevrs, kas tapis 300 gadu garumā. Katedrāles laukumā kūsāja dzīvība, dienvidū saule apspīdēja fasādes zelta gleznojumus, ko vēroja tūristi, bet saulrietā sievietes blakus varenajai ēkai vienojās kustībā un meditācijā.

 

Vēl viena no iespaidīgām apskates vietām dienas sākumā bija Svētā Patrika aka, kas ir 62 metrus dziļa un 13 metrus plata būve. Tajā 2 spirālveida kāpnes veidotas tā, lai tās virzītos viena virs otras. Tās kalpoja tam, lai cilvēki ar mūļiem, kuri devās uz akas dibenu smelt ūdeni, nekavētu ceļu tiem, kuri pēc ūdens iegūšanas jau devās atpakaļ. Katrā kāpņu telpā ir 248 plaši pakāpieni, pa kuriem viegli nokāpt pat mājdzīvniekiem. Varētu šķist, ka šādā būvē ir neomulīgi tumšs, bet kāpnes izgaismo 72 atvērti logi.

 

Vidusjūras klimata saule dod enerģiju ne tikai cilvēkiem, bet arī mājsaimniecībām. Uzņēmēju viesmīlība un stāsti pievelk, atšķirīgais papildina skatījumu. Itālija ir vieta, kur atgriezties, lai baudītu plūdumu un pilnveidotu idejas.”

Paldies par lielisko braucienu un iegūto pieredzi!

Ilva Lejiņa,

Zīmols “Apdrukā pats!”