Sardīnijas saulē.. 27.09.-01.10.2021 | Senču prasmes

Projektā Nr. 18-00-A019.333-000017 “No tradicionālām amata prasmēm līdz mūsdienu ilgtspējīgiem lauku tūrisma produktiem” APMAIŅAS BRAUCIENS uz Itāliju, Sardīniju, no 2021. gada 27.septembra – 1.oktobrim, kura laikā Sardīnijas vietējā rīcības grupa “Campidano” rādīja savas teritorijas labākos piemērus par tradicionālajām amata prasmēm. Par piedzīvoto stāsta braucējas – Monta Nāburga un Elīna Skudra.

MONTA NĀBURGA, SIA Radada

Labs nāk ar gaidīšanu un tā arī mums, grupiņai, kas ceļo lūkoties saulaino Sardīniju, nākas pacietīgi mērot ceļu uz savu galamērķi pilsētu Sardaru. Tā ir pilsēta lauku teritorijā, 50 km no galvaspilsētas Cagliari, kur ielidojam vakarpusē ar pārsēšanos caur Amsterdamu. Lidostā mūsu jautro grupiņu – Ilviju, Aivi, Silviju, Elīnu, Dailu un Montu – sagaida busiņš ar šoferi, kurš necik nerunā angļu valodā. Nosmejamies, ka norādes, par to, kādam jāizskatās transporta līdzeklim un šoferim, sakrīt un dodamies uz vietu, kur būs mūsu “mājas” turpmākās dienas. Tā ir viesnīca pavisam liekas nekurienē – starp saules izdedzinātiem laukiem un kalnu pauguriem tālumā, bet ar skaisti iekoptu palmu dārzu.

Iekārtojušies savos numuriņos, pārģērbušies un atsvaidzinājušies pēc garā ceļa, dodamies uz projekta atklāšanas vakariņām. Te satiekam viesmīlīgos itāļus un citus projekta dalībniekus no Polijas un Slovēnijas. Itāļiem pieņemts ēst vakariņas vēlu un DAUDZ.. tad, lūk, viņi šo savu tradīciju vēlas parādīt arī mums, pasniedzot vairākus savam reģionam raksturīgos ēdienus.. Pilniem vēderiem, laimīgi par silto vakaru un arī dzērieniem, kas it kā palīdz pret pārēšanos, dodamies gulēt, lai jau nākošajā dienā sēstos autobusā un izbaudītu mums organizēto pieredzes apmaiņas braucienu.

   

Nākamā diena sākas agri ar vietējās pilsētas apskati, muzejiem un neskatoties uz to, ka nesen ēduši brokastis, mūs jau laipni sagaida vietējie ražotāji ar savas produkcijas degustācijām.. ēdieni atkal ir raksturīgi tieši Sardīnijai un var redzēt, ka viņi ļoti lepojās ar savu tradicionālo aitkopības nozari, no kuras arī nāk vairāki produkti, ko sardīņi lieto ikdienā un labprāt rādīja arī mums. Atkal pieēdušies un laimīgi kāpjam autobusā, kas mūs ved uz reģiona lielākajām rūpnīcām – tomātu pārstrāde un čipsu ražotne. Tomāti tiek ievākti no vietējiem audzētājiem un pārstrādāti, konservēti un sagatavoti piedāvājumam veikaliem, kas vēlāk nonāk mūsu ledusskapī. Protams, nekur neaizbraucam bez dāvanām – katrs dalībnieks tiek pie čipsu maisa un pasmagas paciņas ar produktiem no tomātiem.

Uzminiet, kas tālāk? – protams, ka pusdienas! Te mūs iepazīstina ar tieši sardīņiem raksturīgo pastu jeb fregola. Tie nav ierastie makaroni spageti vai nūdeles, bet gan sīkas pastas bumbiņas, ko pasniedz kopā ar malto gaļu, sieru un safrānu! Jā, kā nu bez safrāna, jo Sardīnija taču ir safrānu audzētāju lielvalsts un mums laikam paveicies, ka tieši San Gavino reģions ir ar to pazīstams. Bet, lai redzētu safrāna novākšanas procesu, tad jābrauc uz Sardīniju ciemos novembrī..

 

Interesanta vieta, kas saglabā senās amatniecības prasmes, bija ķieģeļu ražotne, kur tos gatavo pēc senajām metodēm – no dubļiem un salmiem. Ar mērķi saglabāt šo tradīciju un amatu un iespējams integrēt to mūsdienu arhitektūrā.

   

Tālākais plāns ir senlaiku pils, kur mūs apmācīs loka šaušanā, pastāstīs par senajiem laikiem un to, cik ļoti viņi lepojās ar savu vēsturi, var redzēt un dzirdēt liekas ik uz soļa. Pēc pils apskates atkal ir sarūpēta apskatei vietējo produktu izstāde.. ko protams, pēc tam mēs ATKAL degustējam un ar vismaz 6 dažādiem ēdieniem.. protams, atkal gardi un nebeidz pārsteigt itāļu viesmīlība un kā par visu ir laipni padomāts.

Tad tikai saprotam, kāpēc itāļi neēd brokastis, jo vakariņās paēd liekas 2 dienas uz priekšu 😀

Nākamajā dienā paredzētas arheoloģiskas izklaides, kur liekas lielākā daļa pirmo reizi redzēja arheoloģiskos izrakumus. Lai gan tie nebija tik lieli varbūt kā gaidīts, bet tāpat iespaidīgi būt tik tuvu vēstures elpai un arī te varēja redzēt vietējo aizrautību pret savas dzimtenes pirmsākumiem. Iepazīstamies vairāk ar sardīņu kristietības tradīcijām un paražām, kas lai gan katoļi, bet tomēr atšķiras no tā, kā šī konfesija veido savus dievnamus pie mums Latvijā.

 

Pulkstenis jau gandrīz 12, tas nozīmē, ka laiks uzkodām! 😀 picas un maizītes šoreiz ar vietējā alus degustāciju. Picas sardīņiem nav tādas apaļas, kā varbūt mums ierasts tās redzēt un baudīt, bet viņi tās cep kā lielas plātsmaizes, sagriež gabaliņos un vēl pārloka (nu tā lai mīkla vairāk laikam sanāk :D) Alus.. tas bija labs un tiešām vietējais ražojums ar nosaukumu “ichnusa” – kas esot bijis Sardīnijas senais nosaukums (atkal vēsture pat alus pudelē).

Noreibuši no saules un gardumiem, tiekam vesti uz vietējo amatnieku māju un brīvdabas muzeju vienā. Te mūs sagaida sieviete tautastērpā, kas rāda savu talantu un prasmi – izšūt audumu ar īstām ZELTA pērlītēm un stieplītēm. Darbs iespaidīgs un precīzs, kas aizņem daudz laika. Sieviete pastāstīja, ka gatavo tērpu Sv.Marijas statujai baznīcā un šī mazā “kleitiņa” var aizņemt laiku līdz 4 mēnešiem līdz tā būs gatava. Tepat aiz stūra savas keramiķes prasmes mums rāda cita amatniece, kas vieglu roku vienu pēc otras izveido māla vāzes. Blakus mājā ierīkotais brīvdabas muzejs ļauj mums ielūkoties kāda izskatījās tradicionālā sardīņu iedzīve un kas atradās viņu pūra lādēs.

 

Savu braucienu turpinām uz lauku saimniecību, kas pārsteidz ar savu skaisto mājas krāsojumu un sakārtoto vidi apkārt. Saimnieks pastāsta, ka šo vietu viņi izmanto kā viesu māju un arī kā savu saimniecību, kur audzē aitas, dārzeņus un citus labumus, ko mums šobrīd gatavo pusdienām. Protams, iekšā ieejot, redzam skaisti klātus galdus un saprotam, ka atkal būs jāēd!

Vakarā tiek pasākums organizēts VRG ofisa pagalmā, kur sākotnēji ar garām runām un diskusijām vietējie nozares speciālisti spriež par to, kā attīstīt tūrismu lauku teritorijās. Vēlāk savu viedokli un novērojumus izsakām arī mēs – ārvalstu projektu dalībnieki. Kā viens no pirmajiem punktiem, par ko viņiem vajadzētu padomāt – iztulkot norādes un bukletus angļu valodā, lai tos varētu saprast arī tūristi, kas nav no Itālijas.

 

   

Pēc diskusiju paneļa, vietējā teātra grupas un muzikantu uzstāšanās, varam aplūkot meistarklasi, kā tiek gatavota sardīņu tradicionālā pasta – fregola. Te mūs priecē ar groziņu pinēju un interesantu nažu izstādi.

Nākamajā dienā dodamies uz rīsu laukiem, gaidījām tos kā rīsu terases Ķīnā, bet nē – tie smuki viļņojas uz lauka līdzīgi kā mūsu kvieši un rudzi. Visi rīsi, kas audzēti Sardīnijā, praktiski tiek eksportēti.

 

 

ELĪNA SKUDRA, ZS Ragāres

Pieredzes apmaiņas brauciena laikā iepazināmies ar Sardīnijas salas dienvidu pusi, tās iedzīvotāju tradīcijām caur vēstures, reliģijas, ēdienu un vietējo uzņēmēju prizmu. Apskatījām dažādus objektus, kuros atspoguļotas salas senā vēsture, un cilvēkus, kas turpina tradīcijas kādā no iepriekš nosauktajiem virzieniem, kas gan daudzos gadījumos savstarpēji cieši saistīti.

Kā vēstures, tā arī reliģijas nozīmība un turpinājums Sardīnijā mūsdienās tiek saglabāts caur rokdarbiem – gan keramiku, gan tradicionālo tērpu, kā arī to mūsdienīgu interpretāciju darināšanu valkāšanai ikdienā, gan smalki izšūtu tērpu veidošanu, kas paredzēta reliģiskām procesijām. Iepazinām arī arhitektu grupu, kas cenšas saglabāt Sardīnijai raksturīgo būvmateriālu – dubļu ķieģeļu – izmantošanu mūsdienās, lai neizzustu to darināšanas prasmes un cilvēkiem izskaidrotu tā nozīmību reģionālās arhitektūras ainavas veidošanā.

 

Itāļu viesmīlība visvairāk izpaudās caur ēdienu. Nogaršojām un izbaudījām Sardīnijai raksturīgos ēdienus, kas tiek audzēti, ražoti šajā teritorijā. Kazas un aitas siers,  žāvēta gaļa, olīvas, artišoks, pasta, tomātu mērce un vīns ir neatņemamas ēdienreižu sastāvdaļas, bez kā maltīte nav iedomājama. Konkrētajā teritorijā ainavā bieži vien redzami artišoku vai olīvkoku lauki. Piezīme- novērojām, ka Sardīnijā lauksaimniecība nav iespējama bez apūdeņošanas sistēmas.

Apciemojām arī čipsu un tomātu pastas ražošanas rūpnīcas, kuras Sardīnijas ekonomikā ir vidēji vai vidēji lieli uzņēmumi. Abām ražotnēm ļoti svarīgi, ka izejvielas audzētas apkārtējas zemnieku saimniecībās, tādējādi atbalstot vietējo lauksaimniecības nozari.

Brauciena laikā sapratām, cik ļoti liela nozīme ir reģiona rīcības grupas aktivitātei konkrētās teritorijas tūrisma piedāvājuma un reģiona atpazīšanas veidošanā, un vietējo ražotāju popularizēšanā. Ņemot vērā, ka Sardīnijā iecīnītākās tūristu apmeklētās vietas ir pludmales, tad iekšzemes popularitātes veicināšanai sardīņiem būtu nepieciešams attīstīt savu mazo un vidējo uzņēmumu, saimniecību apskati, lai cilvēki iepazītu, kas ražo pārtiku, ko viņi paši patērē un ko liek galdā saviem viesiem.