Lūkojot labākos aprites ekonomikas piemērus Itālijas vidienē

No 2019.gada 1. – 4.aprīlim Aizkraukles rajona partnerības pārstāvji devās otrajā pieredzes apmaiņas braucienā projekta Nr. 18-00-A019.333-000003 “Aprites ekonomika lauku reģionos. Global Eko – Inno Eko” ietvaros. Šoreiz no mūsu teritorijas braucienā devās Evija Rutka – IK “Evija Rutka”, Evita Briņķe – pašnodarbinātais, Andra Simanova – biedrība “Ekociemats” un Raimonds Porietis – SIA “Aizkraukles ūdens”.

 

Ar savu pieredzes aprakstu šoreiz dalās viena no dalībniecēm Andra Simanova.

Zemestrīces Itālijas zaļajā sirdī Umbrijā, Valnerinas reģionā notiek ik pa 15 – 20 gadiem. Pēdējā no tām (2016. gadā) sākusies naktī Norčas pilsētiņā un tās apkaimē. Pirmais, mazākais grūdiens ļāvis cilvēkiem pamest mājas un sagatavoties nākamajam, kas sagrāvis daudzas ēkas, arī tūristu iecienīto un apmeklēto Svētā Benedikta baznīcu, Norčas restorānus, veikaliņus un viesnīcas, kas pilsētniekiem ir bijis galvenais ienākumu avots.

Neskatoties uz to, ka šobrīd daudzi no tiem stāv tukši un gaida atjaunošanu, pilsēta turpina celties no drupām un sadarbībā ar Perudžas universitāti atradusi tām pielietojumu, pārstrādājot gruvešus celtniecībai noderīgā sertificētā materiālā, lai to atkal izmantotu.

Tas lieliski raksturo abu zaļo Itālijas ieleju – Valnerinas un Sibillini garu – šeit dzīvojis arī Sv. Asīzes Francisks, kuru vietējie smaidot dēvē par mūsu tūrisma menedžeri.

Izmantojot kultūrvēsturisko mantojumu, vietējo zemnieku ražojumus un mūsdienu industrijas sniegtās iespējas un komfortu, šis reģions, neskatoties uz dažādām grūtībām, ir tūristu iecienīts galamērķis un labi raksturo aprites ekonomikas būtību – samazināt radīto atkritumu apjomu, nodrošinot pēc iespējas ilgāku materiālu un produktu izmantošanu un veicinot to pārstrādi un atjaunošanu. Tā tiek saudzēta vide, stiprināta izejvielu piegādes drošība, veicināta konkurētspēja, inovācijas un izaugsme, kā arī radītas jaunas darbavietas.

Aprites ekonomika ir alternatīva tradicionālajai – lineārajai ekonomikai, kas izgatavo, izmanto un izmet. Savukārt aprites ekonomikā resursus izmanto, cik ilgi vien iespējams, iegūstot visu iespējamo labumu, bet pēc tam atkārtoti pārstrādājot jaunā produktā.

Lai aplūkotu reģiona labās prakses piemērus mēs – pieci Aizkraukles rajona partnerības pārstāvji 1. aprīlī izlidojām uz Romu, lai kopīgi ar citiem projekta “Aprites ekonomika lauku reģionos. Global Eko – Inno Eko”  dalībniekiem (no Somijas, Igaunijas un Portugāles) dotos uz apmešanās vietu – Gallano pili Valtopinā. Šis senais romiešu pasta punkts viduslaikos bijis Santo Stefano benediktīniešu klosteris, Frīdriha I Barbarosas laikos tas ticis pārveidots par aizsargpili, bet vēlāk baznīca to nodevusi vietējā Folinjo pilsētas lorda Trinci varā. 2008. gadā, pēc 40 gadu pilnīgas pamestības, Gallano pils drupas tikušas atjaunotas, un pašlaik tajās ir viesnīca, kas lieliski rāda, kā saglabāt UNESCO kultūras mantojuma ainavu un vidi. Par pilnīgas pamestības periodu šeit liecina tikai apartamentos izvietotās Gallano drupu melnbaltās fotogrāfijas – savdabīgs atgādinājums par to, kā vēstures mantojumu izmantot reģiona vērtības izcelšanai.

Aizkraukles rajona partnerības dalībnieki. No kreisās – Evita Briņķe, Evija Rutka, Andra Simanova, Ilvija Ašmane, Raimonds Porietis biodinamiskajā saimniecībā “Divi torņi”.

Ieleju garša

Nākamā diena, 2. aprīlis Gallano ataususi ar Umbrijas kalnu ainavu aiz loga un zvārguļu skaņām, aitu ganāmpulkam pa pils ceļu dodoties uz ganībām – aitu piens šeit tiek pārstrādāts pecorino sierā, un ir viens no reģiona kulinārā mantojuma produktiem, ko apmeklētājiem piedāvā nogaršot turpat viesnīcas restorānā, tāpat kā citus sezonas ražojumus.

Arī no šīs pieredzes varam mācīties Latvijā, atklājot vienkārši pagatavota lauku ēdiena garšu un vietējo iedzīvotāju sadarbības nozīmību – vīna darītavā “Di Filippo” nogaršojām vairāku vietējo saimniecību produkciju, arī zoss gaļu – zosis un vistas vīna darītavā audzē, lai tās izplūktu nezāles no vīnogulāju rindstarpām. Noslēguma vakariņās tikām cienāti ar vārītām lēcām, kas, pārlietas ar šeit ražoto auksta spieduma olīvu eļļu. Saimniecības, kurās šie produkti ražoti, iekļāvušās vietējā Umbrijas reģiona partnerībā GAL Valle Umbra e Sibillini, savukārt partnerība palīdz popularizēt un izplatīt vietējos produktus – tā izdevusi vizuāli pievilcīgu informatīvu bukletu, kurā īsi apraksta tradicionālos produktus, sniedzot ne vien īsu informāciju par katru, bet arī pievienojot recepti un produktam veltīto svētku norises vietu un laiku. Šādu festivālu reģionā netrūkst – savi svētki veltīti gan tradicionālajam prošuto vītinātajam šķiņķim, gan ieleju lepnumam – forelēm, melnajām trifelēm, melnajai selerijai, savvaļas sparģeļiem un safrānam, gan tādiem mums labi pazīstamiem produktiem kā baravikām, sīpoliem, pupām un pelēkajiem zirņiem, ko vietējie ēd apceptas biezas putras (polentas) veidā, aizdarot to ar anšoviem, ķiplokiem un auksta spieduma olīveļļu.

Lauksaimniecības un agrotūrisma uzņēmējs Fabio Ciri atzīst, ka joprojām meklē jaunus veidus, kā tradicionālos produktus gardi un interesanti pasniegt reģiona apmeklētajiem – tā mūsu grupas veģetāriešiem bija iespēja nogaršot ēdienu, kas sākotnēji šķita līdzīgs pikantai medījuma pastētei, taču izrādās gatavots no radiccio galviņsalātiem.

Barot augsni nevis augus

Aptuveni 30 – 50% ēdiena pārtikas apritē pasaulē pašlaik tiek vienkārši izmests un sapūdēts, liecina dažādu statistiķu aprēķini. Tādējādi mēs zaudējam produktivitāti, enerģiju un dabas resursus. Ko iegūstam? Vairāk piesārņojuma un siltumnīcas gāzu efekta.

Kāds ir risinājums? Izmantot vietējos sezonālos produktus, to skaitā arī neizskatīgos augļus un dārzeņus (pasaulē tos dēvē par ugly food – neglīto pārtiku), saimniekot videi saudzīgi, atbalstīt vietējos bioloģiskos ražotājus un pārstrādāt atlikumus, iegūstot melnzemi un biogāzi (metānu).

Strauji pieaugot slogam uz pieejamiem izejvielu avotiem un vidi, Eiropas Savienībai neatliek nekas cits kā pāriet uz efektīvu un atjaunojošu aprites ekonomiku – šāda pašlaik ir Eiropas politiskā nostāja. Pašlaik šī politika paredz arī videi draudzīgas lauksaimnieciskās darbības veicināšanu, saudzējot augsni, ūdeni un bioloģisko daudzveidību.

Lauksaimniecības uzņēmums “Divi torņi” (Le due torri) apsaimnieko ap 2000 ha lielu teritoriju Valtopinā, audzējot graudus, lēcas, vīnogas, olīvas un reģiona lepnumu – augumā lielās, gaišās un ragainās romiešu izcelsmes govis.

  

Saimniecības īpašnieks Fabio Ciri ir biodinamiskais lauksaimnieks – ne vien garīgs cilvēks, kurš balstās antroposofijas uzskatos, bet arī zemnieks ar zinātnieka pieeju – viņš lieto biodinamiski pagatavotos preparātus auglības veicināšanai vairāk nekā 10 gadus. Veicot analīzes (arī skaitot mikroorganismus dažādos augšņu paraugos), izrādījies, ka biodinamiskie preparāti būtiski uzlabo augsnes veselību. Kā uzsver F. Ciri – konvencionālajā lauksaimniecībā tiek baroti augi, savukārt biodinamiskajā – augsne un tajā mītošie organismi.

Viens no atbilstoši ES prasībām sertificētiem preparātiem, ko ražo “Divu torņu” saimniecībā, ir govs mēslu preparāts. To sagatavo, iztīrītos ragos iepildot svaigus mēslus un ierokot 50-70 cm dziļi augsnē (raugoties, lai ragus neskar lietus un gruntsūdeņi). Pēc 6 mēnešu nogatavināšanas ragā izveidojas irdens komposts, kas tīkami smaržo pēc melnzemes. To ieber ūdenī un potencē – stundu maisa pārmaiņus vienā un otrā virzienā. Lai apstrādātu savas saimniecības laukus, F. Ciri ik gadu izmanto no 800 govs ragiem iegūtu preparātu, ko miglo, kad augsne mostas no ziemas.

  

Savukārt vīna darītavas Di Fillipo saimnieks atzīst, ka ir ļoti praktisks, tālab savos laukos gandrīz pilnībā atmetis traktora lietošanu (to izmanto vienīgi vara preparātu izsmidzināšanai). Ikdienā laukā strādā divi zirgu iejūgi (pa diviem zirgiem katrā), kopumā saimniecībā tiek nodarbināti un apmācīti deviņi zirgi, kurus izmanto arī tūristu vizināšanai. No tūrisma saimniecība gūst ap 25% ieņēmumu, kas saimnieka vērtējumā ir ļoti labs rādītājs. Arī Di Fillipo izmanto biodinamiskās saimniekošanas paņēmienus, kas veicina ilgtspējību un ļauj ievērojami ietaupīt degvielu.

  

To, ka darbs dārzā pozitīvi ietekmē cilvēka veselību, dzirdējuši daudzi, bet sociālā ferma La Semente ar Itālijas Veselības ministrijas atbalstu izveidojusi telpas un bioloģisko dārzu ar autisma sindromu slimo cilvēku atbalstam. Šeit vienlaikus 12 jauniešu un pieaugušo ar 10 brīvprātīgo palīdzību mācās gan ikdienā noderīgo – pašapkalpošanās prasmes, ēdiena pagatavošanu, radošas nodarbības, gan strādā dārzā, gan fermas teritorijā, gan tuvējās apkaimes zemnieku saimniecībās. Pagatavoto pārdod ekskursantiem turpat fermā, bet neiztirgotos labumus apēd paši.

  

Prasme šķirot

Lai cik saudzīgi patērētu, ikvienā mājsaimniecībā rodas organiskie atkritumi – galvenokārt pārtikas atliekas. Sibillini kalnu reģionā to pārstrādei izveidota biometāna rūpnīca – tajā tiek pārstrādāti 90% pieguļošo teritoriju radīto un 60% no tālākajām iegūto organisko atkritumu – aptuveni 40 000 tonnu gadā. Atkritumus šķiro automātiski, atdalot lieko – plastmasu, metālus, stiklu, pēcāk tos ievieto anaerobās pūdēšanas reaktorā, ko dēvē par “sagremotāju”, procesā iegūto biogāzi attīra un novada patērētājiem. Savukārt pussauso atkritumu masu atdzesē, samaisa ar zaļajiem atlikumiem (šķeldas masa, ko veido zari, lapas, zāle) un kompostē, līdz iegūst irdenu, auglīgu substrātu, ko iespējams izmantot tālāk.

  

Reģionā ir vēl viena pārstrādes rūpnīca – papīrfabrika Trevi pilsētiņā. Tā dibināta jau 1960.os gados un ir ģimenes uzņēmums, kas nodarbojas ar papīra pārstrādi, izgatavojot ietinamo un iesaiņojuma papīru – jaunu produktu šeit neražo. Ir aprēķināts, ka papīru iespējams pārstrādāt septiņas reizes, līdz tas kļūst pārstrādei nederīgs. Fabrikas mašīnas strādā visu diennakti. Ik dienu aptuveni 15 kravas mašīnu atved makulatūru, bet 5-6 dodas projām ar gatavo produkciju.

  

   

Abos gadījumos pārstrādātāji atzīst, ka lielākais izaicinājums pašlaik – panākt, lai atkritumi tiktu sašķiroti pareizi, nepieļaujot citu veidu piemaisījumus – gan papīrs, gan organiskie atkritumi tiek attīrīti no plastmasas, metāla, stikla. Tos, diemžēl, vairs nav iespējams pārstrādāt – nākas sadedzināt vai apglabāt.

Plastmasas ražošanas uzņēmums “Promass”, ko apmeklējām brauciena otrajā dienā, daļēji izmanto otrreizējo produkciju, pārstrādājot polistirēnu. Lai būtu iespējams otrreiz izmantot plastmasas iesaiņojumu, apdrukātās virsmas tiek nogrieztas ar sakarsētu stiepli, jo krāsu pārstrādāt nav iespējams. Ražotājs, kura rūpnīcas atrodas gan Itālijā, gan Meksikā, pašlaik lielāko tiesu produkcijas (sākot no ēdiena iesaiņojuma un beidzot  ar celtniecības un siltinājuma blokiem) ražo no naftas pārstrādes produktiem, taču jau pašlaik daļa izstrādājumu (lielākoties – ēdiena iepakojumi) tiek izgatavoti no atjaunojama resursa – kukurūzas. Tiesa, pagaidām kukurūzas šķīvīšu ražošana izmaksā desmit reižu dārgāk nekā naftas plastmasas.

  

  

Ņemot vērā, ka mūsdienās atkritumi ir ne vien apgrūtinoša nasta, no kuras jāatbrīvojas, jāsadedzina vai jāaprok, bet vēlreiz izmantojams resurss un pat prece, ko eksportē starp kontinentiem, arī Latvijā ikvienā mājsaimniecībā būtu jāpievērš lielāka uzmanība atkritumu rūpīgai šķirošanai.

Tā atgriežoties mājās, esmu paņēmusi līdzi ne tikai siltas jūtas pret ziedošo Itālijas vidieni, bet arī apņemšanos darīt labāk – šķirot atkritumus, tērēt mazāk, ēst vairāk vietējo produktu, izmantot vēlreiz to, ko iespējams. Un padomāt, kā mūsu puses dabas resursus, kas ir mūsu būtiskākā vērtība, izmantot tā, lai šo zemi, smaržīgu un ziedošu, redz gan tūristi, gan mūsu mazbērni.